(1) Lai mainītu pārnesumkārbu, tādējādi apmierinot saķeres prasības, ko nosaka dažādi braukšanas apstākļi, ļaujot dzinējam darboties -cik vien iespējams- tā visefektīvākajā diapazonā un apmierinot dažādu braukšanas ātrumu prasības. Tas ļauj būtiski mainīt gan transportlīdzekļa braukšanas ātrumu, gan griezes momentu, kas tiek piegādāts piedziņas riteņiem. Tā kā braukšanas apstākļi ir ļoti atšķirīgi, transportlīdzekļa ātrumam un braukšanas griezes momentam ir jāspēj mainīties plašā spektrā. Piemēram, uz šosejas transportlīdzeklim jāspēj sasniegt ātrumu 100 km/h, turpretim pilsētās ātrums parasti svārstās ap 50 km/h. Kamēr nepiekrauts transportlīdzeklis, kas brauc pa līdzenu, taisnu ceļu, sastopas ar minimālu braukšanas pretestību, pilnībā piekrauts transportlīdzeklis, kas brauc pa nogāzi, saskaras ar ievērojami lielāku pretestību. Tomēr automobiļa dzinēja raksturīgās īpašības -īpaši tā ierobežotais darbības ātruma diapazons{11}}nozīmē, ka tā griezes momenta diapazons nav pietiekams, lai pats apmierinātu dažādas faktisko ceļa apstākļu prasības.
(2) Lai nodrošinātu kustību atpakaļgaitā, tādējādi izpildot prasību par transportlīdzekļa kustību atpakaļgaitā. Tā kā automašīnas dzinēja kloķvārpsta parasti griežas tikai vienā virzienā, tomēr automašīnai laiku pa laikam ir jāpārvietojas atpakaļgaitā, tiek izmantots īpašs atpakaļgaitas pārnesums, kas -integrēts transmisijā-, lai atvieglotu kustību atpakaļ.
(3) Pārtraukt elektroenerģijas pārvadi; jo īpaši, lai īslaicīgi pārtrauktu jaudas plūsmu uz piedziņas riteņiem dzinēja iedarbināšanas, tukšgaitas, pārnesumu pārslēgšanas laikā vai tad, kad transportlīdzeklis ir jāaptur, saglabājot dzinēja darbību.
(4) nodrošināt neitrālu pozīciju; tas ļauj pārnesumkārbai pārtraukt jaudas padevi pat tad, kad sajūgs paliek ieslēgts. Piemēram, tas nodrošina, ka vadītājs var atlaist sajūga pedāli un atstāt vadītāja sēdekli, neapstādot dzinēju.